mensuro

Latin

Etymology

  • Etymology tree
    Proto-Indo-European *meh₁-
    Proto-Italic *mētis
    Latin mētior
    Latin -sūra
    Latin mēnsūra
    Proto-Indo-European *-h₂
    Proto-Indo-European *-éh₂
    Proto-Indo-European *-yéti
    Proto-Indo-European *-eh₂yéti
    Proto-Italic *-āō
    Latin -ō
    Latin mēnsūrō

    From mēnsūra (“measure”) +‎ -ō (verb-forming suffix). First attested in the fourth century.[1]

    Verb

    mēnsūrō (present infinitive mēnsūrāre, perfect active mēnsūrāvī, supine mēnsūrātum); first conjugation (Late Latin)

    1. to measure
    2. to estimate

    Usage notes

    The Classical Latin counterpart was mētior.

    Conjugation

       Conjugation of mēnsūrō (first conjugation)
    indicative singular plural
    first second third first second third
    active present mēnsūrō mēnsūrās mēnsūrat mēnsūrāmus mēnsūrātis mēnsūrant
    imperfect mēnsūrābam mēnsūrābās mēnsūrābat mēnsūrābāmus mēnsūrābātis mēnsūrābant
    future mēnsūrābō mēnsūrābis mēnsūrābit mēnsūrābimus mēnsūrābitis mēnsūrābunt
    perfect mēnsūrāvī mēnsūrāvistī mēnsūrāvit mēnsūrāvimus mēnsūrāvistis mēnsūrāvērunt,
    mēnsūrāvēre
    pluperfect mēnsūrāveram mēnsūrāverās mēnsūrāverat mēnsūrāverāmus mēnsūrāverātis mēnsūrāverant
    future perfect mēnsūrāverō mēnsūrāveris mēnsūrāverit mēnsūrāverimus mēnsūrāveritis mēnsūrāverint
    passive present mēnsūror mēnsūrāris,
    mēnsūrāre     		mēnsūrātur mēnsūrāmur mēnsūrāminī mēnsūrantur
    imperfect mēnsūrābar mēnsūrābāris,
    mēnsūrābāre     		mēnsūrābātur mēnsūrābāmur mēnsūrābāminī mēnsūrābantur
    future mēnsūrābor mēnsūrāberis,
    mēnsūrābere     		mēnsūrābitur mēnsūrābimur mēnsūrābiminī mēnsūrābuntur
    perfect mēnsūrātus + present active indicative of sum
    pluperfect mēnsūrātus + imperfect active indicative of sum
    future perfect mēnsūrātus + future active indicative of sum
    subjunctive singular plural
    first second third first second third
    active present mēnsūrem mēnsūrēs mēnsūret mēnsūrēmus mēnsūrētis mēnsūrent
    imperfect mēnsūrārem mēnsūrārēs mēnsūrāret mēnsūrārēmus mēnsūrārētis mēnsūrārent
    perfect mēnsūrāverim mēnsūrāverīs mēnsūrāverit mēnsūrāverīmus mēnsūrāverītis mēnsūrāverint
    pluperfect mēnsūrāvissem mēnsūrāvissēs mēnsūrāvisset mēnsūrāvissēmus mēnsūrāvissētis mēnsūrāvissent
    passive present mēnsūrer mēnsūrēris,
    mēnsūrēre     		mēnsūrētur mēnsūrēmur mēnsūrēminī mēnsūrentur
    imperfect mēnsūrārer mēnsūrārēris,
    mēnsūrārēre     		mēnsūrārētur mēnsūrārēmur mēnsūrārēminī mēnsūrārentur
    perfect mēnsūrātus + present active subjunctive of sum
    pluperfect mēnsūrātus + imperfect active subjunctive of sum
    imperative singular plural
    first second third first second third
    active present — mēnsūrā — — mēnsūrāte —
    future — mēnsūrātō mēnsūrātō — mēnsūrātōte mēnsūrantō
    passive present — mēnsūrāre — — mēnsūrāminī —
    future — mēnsūrātor mēnsūrātor — — mēnsūrantor
    non-finite forms infinitive participle
    active passive active passive
    present mēnsūrāre mēnsūrārī mēnsūrāns —
    future mēnsūrātūrum esse mēnsūrātum īrī mēnsūrātūrus mēnsūrandus
    perfect mēnsūrāvisse mēnsūrātum esse — mēnsūrātus
    future perfect — mēnsūrātum fore — —
    perfect potential mēnsūrātūrum fuisse — — —
    verbal nouns gerund supine
    genitive dative accusative ablative accusative ablative
    mēnsūrandī mēnsūrandō mēnsūrandum mēnsūrandō mēnsūrātum mēnsūrātū

    Derived terms

    Descendants

    • Aromanian: misur
    • Catalan: mesurar
    • French: mesurer
    • Friulian: misurâ
    • Italian: misurare
    • Norman: m'suther
    • Occitan: mesurar
    • Portuguese: mesurar, mensurar
    • Romanian: măsura
    • Romansch: mesirar, masirar, misirar, masürar, imsürer
    • Sicilian: misurari
    • Spanish: mesurar, mensurar
    • Venetan: mexurar

    References

    • “mensuro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
    • “mensuro”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
    1. ^ Walther von Wartburg (1928–2002), “mēnsūrāre”, in Französisches Etymologisches Wörterbuch, volume 6/1: Mabile–Mephitis, page 728

    Spanish

    Verb

    mensuro

    1. first-person singular present indicative of mensurar
    This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.